Vilcienā

Ir piektdienas vakars. Ok – bija piektdienas vakars. Sēdēju vilcienā uz Valmieru, kur paredzēts ikgadējais kursabiedru tusiņš. Pusi ceļa pagulēju, otru pusi palasīju grāmatu un finālā.. tas tik bija fināls..!

Sēžu, nedaudz pagriezusies pa kreisi, tā, lai varu redzēt, kas notiek pa logu otrā vilciena pusē. Sēž onkulis daudz gados un notiesā savus līdzi paņemtos našķus. Viss jau būtu ļoti normāli, ja tālāk nenotiktu tas, kas notika tālāk!

Kad pagriezos otrreiz, onkulis vienā rokā turēja zobu protēzi, bet ar otru roku urķējās pa savu muti… “Ak, jel! Nu, jā… paēda, tad tagad jāiztīra starpas…” es nodomāju, bet dīvainā kārtā es nespēju novērsties. Kamēr kreisajā rokā atradās viena zobu protēze, ar labās rokas rādītājpirkstu onkulis bakstījās pa savu mutes dobumu un tad, vienā brīdī, viņš izņēma arī otru zobu protēzi… augšējo… Aplūkoja to… izlaizīja ar mēli…

Un tad šis skats man nez kāpēc sasaucās ar bērnu animācijas filmām, kurās vecam onkulītim izkrīt abas zobu protēzes un, klakšķinādamas mākslīgos zobus, bēg no saimnieka… Savukārt onkulītis, ar lielām brillēm, kas uzkārušās uz gandrīz paša degungala, un sakrunkotām lūpām, kas zobu trūkuma dēļ apņēmušas smaganas, it kā vakuums no vēdera iekšpuses tās vilktu iekšā, mēģina tās noķert.

Mazliet sasmaidījos un nodomāju, ka mūsdienās arī Latvijas vilcienā braukt ir patīkami! Piemēram, šajā vilcienā krēsli bija jauni, mīksti un ar lielām atzveltnēm. Tie bija ļoti brīvi izvietoti viens no otra, atstājot pamatīgas spraugas pa vidu. Un, kas ir pats svarīgākais, ir ārkārtīgi daudz vietas kājām! :)
Ja vien viņi vēl brauktu tipat ātri kā Francijas TGV… :)