2018.gada Decembrī nolēmu aiziet uz vienu no pirmajām trīs ievad-tikšanās reizēm Riga Toastmasters (vairāk vari uzzināt te un te, turpmāk tekstā RTM), kas, ļoti īsi sakot, ir klubs/organizācija, caur kuru var attīstīt publisko runu un uzstāšanos angļu valodā, kā arī klausīšanās un vērtēšanas prasmes.
Tā kā man ir patikusi skatuve, bet es vairāk nevadīju lielās darba konferences un balles, es vēlējos atrast vietu, kur es varu būt uz skatuves un uzlabot savu performanci un arī angļu valodu.
Sākotnēji, pirmajās 3 tikšanās reizēs, kas ikvienam ir brīvi pieejamas, lai saprastu – ir pa ceļam, vai nav, RTM biju uztvērusi kā vietu, kur draudzīgā, izglītojošā veidā var praktizēt būšanu uz skatuves un brīvi, daudz neiespringstot, paimprovizēt līdz 2min garas runas.
Šīs tikšanās bija iedvesmojošas, interesantas un, protams, tās mani ievilināja. 2019.gada Februārī kļuvu par pilntiesīgu biedru un tikai tad es atskārtu, ka, ja gribas augt un attīstīties, ar čilošanu vien nepietiek, jo manas spējas un zināšanas ir limitētas, lai bez piepūles varētu sagatavot 5-7 garas runas. Ir jāiegulda darbs, ja gribu sasniegt ko vairāk. Sagatavoju un performēju ar savām pirmajām divām runām no mācību programmas, bet tad notika dzīve un man, pēc ~6 mēnešu ilgas darbošanās, uz nenoteiktu laiku, nācās iepauzēt ar dalību RTM.
Šī gada vasarā atgriezos, jo publiskā runa, tās pilnveidošana un būšana uz skatuves mani nebeidza urdīt. Atgriežoties, piedalījos ar improvizētajām īsrunām, vai kādu no papildlomām, kas ir nepieciešamas nodarbību norisei (runu vērtētājs, vakara vadītājs, laika skaitītājs u.c.).
Tā nu sanāca, ka rudenī notika Humora runas konkurss Kluba līmenī. Sākotnēji man pat īsti nebija vēlmes piedalīties, jo nejutos pietiekami iestartējusi savu dalību klubā. Bet tad, braucot no tikšanās uz mājām, skatoties pa trolejbusa logu, manā galvā sāka plūst idejas, ko uzreiz metos pierakstīt piezīmēs savā telefonā. Pamazām izveidojās punkti, pat ko varētu runāt, kas pamazām apauga ar saturu un pēc pāris dienām runas pirmais variants bija gatavs.
Pirmā kārta: Kluba konkurss
Kluba konkursā biju vienīgā, kas piedalījās ar sagatavotu Humora runu. Droši vien – labi, ka tā, jo šaubos, ka konkurencē tāda pusjēla runa būtu izturējusi. Arī improvizētajā runā tiku tālāk kā otra labākā.
Otrā kārta: Zonas konkurss
Zonas konkurss norisinājās Novembra sākumā, tepat Rīgā, kurā bija jāsacenšas ar vēl 2 Igaunijas pārstāvjiem. Secība, kādā notiek uzstāšanās, tiek izlozēta konkursantu instruktāžas laikā. Mans kārtas numurs bija 1. Uz šo kārtu es biju kārtīgi piepucējusi savu runu – vakaros drillēju to spoguļa priekšā, dušā izdomāju uzlabojumus un nianses, ko pievienot, lai tā būtu perfekta.
Un tā bija perfekta – tā plūda un virzījās uz priekšu, kā neapturama lava. Es kaifoju no tā, kā klausītāji reaģēja, nepārtraukti smejoties, tādējādi momentāni dodot man atgriezenisko saiti. Es uzvarēju un, protams, par to biju ekstāzē, jo varēju doties uz nākamo kārtu. Arī improvizācijas runā es tiku tālāk kā otra labākā – lai arī par šo es biju pārsteigta.
Trešā kārta: Divīzijas konkurss
Tas notika Novembra beigās Tallinā, Igaunijā. Šoreiz konkurence bija lielāka – bijām 8 runātāji: 4 Somijas pārstāvji, 2 Lietuvas, 1 Igaunijas, un es – no Latvijas.
Uzreiz pēc Zonas konkursa es uz divām nedēļām nolikos slimot, tāpēc līdz runas drillēšanai šajā periodā bija tālu, bet pēdējā nedēļā pirms konkursa to tomēr nedaudz atkārtoju – tā kā jutu, ka runa vēl ir galvā un, sērfojot uz iepriekšējās kārtas lauriem, pārāk daudz neiespringu. Negribējās arī pārkāpt to robežu, kad jau ir par daudz. Mans Ego bija kalna galā un likās ka mana runa ir pati labākā pasaulē, ka ar to es noteikti tikšu tālāk uz Apgabala konkursa kārtu Polijā, uz kuru šajā reizē tiek tikai 1.vieta (atšķirībā no iepriekšējām kārtām, kur tālāk tika 1. un 2. vieta).
Pirms konkursa notika konkursantu instruktāža un secības izloze – griezām laimes ratu aplikācijā. Un ticiet vai nē, bet abās reizēs – gan Humora runas izlozē, gan improvizētās runas izlozē, es uzgriezu 1.kārtas numuru. Triks, par ko visi, ieskaitot mani, bija nedaudz šokā. Bet manam Ego ar to pietika – manā galvā izskrēja attiecīgās domas: “Tā ir zīme! Tāpat kā iepriekšējā kārtā! Pirmais kārtas numurs = pirmā vieta!”
Bija laiks kāpt uz skatuves un sasmīdināt publiku. Bet, tas nenotika tā, kā es biju gaidījusi – cilvēki smējās, bet es nedabūju to smieklu vētru, kas bija iepriekšējā kārtā. Es jutu, kā mans Ego sāk sašļukt, vārdi sāk ķerties, kāda frāze izkrīt no galvas, pauzes liekas ilgākas nekā vajadzētu…
Improvizētajā runā it kā gāja mazliet labāk, it kā… Stāvēju uz skatuves un vadītājs nosauc tēmu, sakot: “Šī ir visu laiku grūtākā improvizācijas runas tēma!” Sākumā šī frāze manās smadzenēs nepiereģistrējās, jo tā izklausījās kā teikums, ko vadītājs iestarpinātu pirms īstās tēmas nosaukšanas. Pēc noteikumiem to parasti atkārto divreiz un, kad es šo pašu frāzi izdzirdēju otru reizi, manās smadzenēs noklikšķēja, ka tā ir tēma, par ko tagad būs jārunā vismaz 1min! Galva bija tukša un es beidzot nolēmu, ka bliezīšu ārā visu, kas tajā brīdī ir uz mēles, bez jebkāda iepriekšēja stāsta plāna ātras izdomāšanas, kā ierasts. Un te es dabūju smieklus, ko biju gaidījusi savā Humora runā. Mans Ego bija atpakaļ un es biju pārliecināta, ka šo esmu uzvarējusi, it īpaši dzirdot pārējo dalībnieku runas, kurās smieklu nebija ne uz pusi tik daudz, kā manējā.
Apbalvošana
Trešajā vietā tika viens no somiem, kurš bija mans favorīts. Es biju šokā, ka viņam ir tikai trešā vieta un jau savā galvā sadomājos: “Nevar būt?! Es būšu divniekā?!” Otrajā vietā tika somiete, kas arī bija mana topa augšā. Un šajā brīdī es savā prātā jau pirku lidmašīnas biļetes uz Poliju, līdz es izdzirdēju, ka 1.vieta ir vēl vienai somietei, nevis man… Mana lidmašīna avarēja. Es jutu milzu vilšanos sevī. Apbalvošana iedragāja manu Ego…
“Labi, vismaz ar improvizēto runu es braukšu uz Poliju!” es nodomāju un klausījos apbalvošanu. Jāsaka, ka mazliet biju pārsteigta par 3.vietu, jo tā, lai arī bija laba, nebija manā favorītu topā. Otrā vieta – labi, ok… “Jā, jā, jā! Es būšu pirmā!” domas ārdījās manā galvā, jo, protams, ka es biju sevi ielikusi savā favorītu topa augšgalā. Beigās 1.vieta aizceļoja uz Somiju un pirmajā momentā man likās, ka es pārklausījos. “Kā?! Kā tas iespējams?! Bet par manu runu smējās visvairāk!!” Un atkal – vilšanās un skumjas…
Pārdomas
Jā, es saskumu par rezultātu, ka nekur nebiju pat trijniekā. Bet tad bija kārta paklausīties vienu no uzaicinātajiem runātājiem. Viņš stāstīja par saviem panākumiem publiskajā runā, jo šogad pretendēja tikt uz starptautisko runas konkursu, bet pusfinālā netika tālāk. Viņš stāstīja par savu Ego un iekšējo dzinuli, kas, esot 25 gadus atlētam, viņu virzīja uz priekšu ne tikai sportā, bet arī starptautiskajā konkursā, kurā viņš nokļuva, tā teikt, nejaušības dēļ. Par to, kā viņš bija pavisam attālinājies no sava sākotnējā mērķa, kāpēc vispār iestājās Toastmasters. Ar katru viņa teikumu es vilku paralēles ar sevi, likās, ka es klausos nākotnes sevī… Citāts, ko viņš vairākkārt atkārtoja savā runā: “Ir uzvarēšana. Ir mācīšanās. Nav tādas lietas kā zaudēšana.” bija viņa improvizācijas runas tēma konkursā. Šī runa man lika padomāt vairāk un dziļāk.
Sapratu, ka:
- uz šo konkursu atbraucu ar tik milzīgu Ego un pašpārliecinātību, kas bija radušies iepriekšējās kārtas panākumu rezultātā (tie pilnībā aizmigloja manu prātu, ja vien tās nebija 2 nedēļu slimošanas sekas), un tika uzpumpēti vēl vairāk, kad abām runām izvilku pirmās kārtas numurus. Uzvara bija vienīgais, par ko varēju domāt, kamēr citi savas runas pasniedza priekš klausītājiem, jo viņi gribēja, lai auditorijai ir jautri un interesanti.
- manas ekspektācijas, ka tā pati runa visās auditorijās būs vienlīdz smieklīga visiem, neļāva man baudīt procesu, jo manā galvā bija domas: “Kāpēc viņi nesmejas?! Kāpēc tam tiesnesim ir tik drūma seja?!” Un šīs liekās domas, kas paralēli blandījās pa manu smadzeņu plašumiem, neļāva man pilnībā safokusēties uz to, kas man bija jāizdara. Līdz ar ko, sākās paviršības, kļūdiņas, ieilga pauzes, kur tām nebija jābūt.
- smiekli improvizācijas runā pacēla manu noskaņojumu debesīs. Lai arī ne vienmēr runām jābūt smieklīgām, vēlme dzirdēt smieklus bija manī kaut kā pieķērusies, jo – kā nekā – Humora runas konkurss. Un es sagaidīju daudz smieklu.
- nevar cerēt un sagaidīt, ka varēs izbraukt uz iepriekšējiem lauriem. Ir nopietni jāgatavojas, runa ir jāizmēģina daudz reizes, tā jāpieslīpē līdz detaļām, ja gribas līmeni noturēt un pat uzlabot.
- es nemaz līdz galam nezinu, kas ir tie kritēriji, pēc kuriem tiek vērtēta improvizācijas runa. Es nevienā brīdī, kopš esmu RTM (~1 gads), neesmu kārtīgi iedziļinājusies un izpētījusi, kāda ir labākā struktūra, ko 1-2min improvizācijas laikā ir jāizveido. Un tā ir laba mācība – ir jāpamācās arī teorija! Neskatoties uz to, ka runa bija smieklīga, tai nebija nekādas struktūras, tikai vārdu un teikumu savārstījums, kas skanēja smieklīgi.
- ar vēlmi uzvarēt konkursā kā apsēstību, es novirzījos no sava mērķa, kas sākotnēji ir bijis un joprojām ir – uzlabot gan savu performanci, gan runu esot uz skatuves, auditorijas priekšā, gan arī angļu valodu. Šis process notiek no runas uz runu, no konkursa uz konkursu un tas ir tas, uz ko ir jāfokusējas – katru reizi būt sevis labākai versijai, nevis mēģināt pārlēkt savai pakaļai, kas nevienā brīdī nemaz nav bijis mērķis.
Tieši iegūto atziņu un atskārsmju dēļ, šis konkurss bija ārkārtīgi vērtīgs un pamācošs. To visu tagad jāsagremo, jāapstrādā, lai nākamreiz neuzkāptu uz tiem pašiem grābekļiem! :)
“Ir uzvarēšana. Ir mācīšanās. Nav tādas lietas kā zaudēšana.”
LV 
EN