Starptautiskās runas konkurss Viļņā

Pagājušajā nedēļas nogalē aizritēja Toastmasters Starptautiskās runas konkurss B Divīzijā. Šis bija mans otrais B Divīzijas līmeņa konkurss, kura latiņai netiku pāri. Pirmais, kurā piedalījos pagājuša gada rudenī, norisinājās Tallinā, un tas sastāvēja no 2 daļām (piedalījos abās): 1) 5-7min gatavotas humora runas un 2) 2-3min improvizācijas runas. Par to, kā gāja rudenī, var izlasīt šajā rakstā. 

Ārī šoreiz konkurss bija divās daļās (arī piedalījos abās): 1) 5-7min gatavotas starptautiskās runas un 2) 2-3min testa runas vērtēšana. Uzvarētāji maija beigās dosies uz Poliju, kur norisināsies nākamā kārta – rajona konkurss (pēc kura seko pusfināls un tad – fināls Amerikā). 

Sīkākas detaļas par Toastmasters un to, kā reģioni tiek sadalīti, noteikti var papētīt viņu mājas lapā, jo to šeit klāstīt neesmu plānojusi. Tā vietā gribēju ieskicēt savas pārdomas pēc sava nu jau otrā konkursa, kurā pirmo trijnieku abās konkursa daļās ieņēma Somu pārstāvji. 

Ja lasīji manu Tallinā piedzīvoto stāstu… tad šoreiz mans pārdzīvojums nebija tik liels. Protams, ka bija vēlme uzvarēt, jo kāpēc gan es piedalos konkursā..!? Kopā bijām 6 konkursanti gatavotajā runā un 7 – runas vērtēšanā un, pēc iepriekšējā konkursa pieredzes, es jau aptuveni zināju, kādi ir mani pretinieki.

Arī šoreiz savu runu nebiju veidojusi pēc vērtēšanas kritēriju templeita, jo klusībā naivi cerēju, ka manis pašas stāsts un autentiskums ir kas vairāk nekā pliki kritēriji. Protams, ka tā nav un nebūs, ja piedalās konkursā, kur runa tiek vērtēta pēc attiecīgo kritēriju izpildes. Mana runa bija par to, kā 13 gadu laikā man ir izdevies nomainīt diezgan daudz dažādus darbus/darba vietas. Ar šo runu es gribēju iedvesmot un iedrošināt tos, kas jūtas slikti par to, ka arī viņi maina daudz darbus, vai ir tajā posmā dzīvē, kad nezina, ko iesākt tālāk.

Es B Divīzijas konkursā netiku trijniekā, taču visa laikietilpīgā procesa periodā kopš kluba līmeņa konkursa 20.martā, pie manis pienāca tie, kam mans stāsts rezonēja, iedvesmoja un, pat, iespējams, palīdzēja – justies labi ar to, kā ir, gūt pārliecību, ka tā brīža vēlmes ir īstās vai vienkārši saprast, ka viņi nav vienīgie, kas jūtas tā, ka nespēj atrast savu vietu uz zemes. Un jau tas vien bija liels gandarījums!

Līdzīgi kā katrs gatavošanās process un konkurss izved cauri transformācijām, arī mana sākotnēji veidotā runa piedzīvoja 4 transformācijas. 

• Pirmo runas versiju es norunāju 20.martā Rīgas kluba ietvaros. 
• 3.aprīlī, pēc pāris veiktajām nelielajām izmaiņām, es to vēlreiz norunāju kluba ietvaros kā ģenerālmēģinājumu pirms 6.aprīļa apgabala konkursa. Pēc šī konkursa es saņēmu atgriezenisko saiti ne tikai no Rīgas kluba, bet arī no Lietuvas un Igaunijas klubu biedriem. Bija skaidrs, ka runa ir vēl vairāk jāpieslīpē. Bija ārkārtīgi grūti pārstrādāt runu, kad tā tik skaisti iemācīta, izdzīvota un katrs teikums šķiet neatņemama sastāvdaļa, kas kopā veido stāstu.
• Pēc pāris dienu atelpas, man sāka rasties jaunas idejas, ko arī attiecīgi ieviesu nākamajā versijā. 17.aprīlī, Rīgas kluba ietvaros es norunāju nu jau 3.versiju tai pašai sākotnējai runai, ieviešot atraktīvu volejbola bumbas elementu, kas burvīgi papildināja manu stāstu. 
• Pēc saņemtā novērtējuma sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa un līdz 27.aprīlim savu runu izrevidēju vēl vairāk. 

Ja jūs zinātu, cik fantastiski ir dzirdēt, kā ar katru reizi ir izdevies runu padarīt arvien labāku un labāku. Lai arī tā neuzvarēja, vai pat netika trijniekā, apziņa par to, kas esmu spējusi uzlabot to, kas sākotnēji pašai šķitis labākais variants, ir fantastiska! Un tieši vienā nesenā podkāstā dzirdēju lielisku Ernesta Hemingveja citātu: “Pirmais jebkā drafts ir mēsls.” Un tam laikam būs jāpiekrīt.

Lai arī emocionālie amerikāņu kalniņi šoreiz nebija tik lieli, jo es zināju, kas aptuveni mani sagaida, taču savas mācības un pārdomas guvu – bez tām nekādi:

• Skaidrs ir tas, ka nemācos no vienas galvenās lietas – konkursa runa jāveido tā, lai tā ‘atķeksētu’ pareizos punktus, lai kaut nedaudz pretendētu uz trijnieku. Uzdevums nākamajam konkursam ir skaidrs – savu autentisko stāstu uzlikt uz kritēriju rāmja.
• Pirmais drafts ir mēsls. Un, lai arī liekas, ka neko nav iespējams izņemt vai pielikt, vienmēr var izņemt un pielikt. Viss process prasīja gandrīz 2 mēnešus, lai viena runa tiktu 4 reizes pārveidot, tiekot līdz vislabākajai no versijām uz to brīdi.
• Katru reizi pirms runas drilēšanas spoguļa priekšā, es veicu 5-10min balss iesildīšanas vingrinājumus – tā, kā to parasti dara korī. Ticiet vai nē, tas dod rezultātus – gan kaifu, ka var paaurot, gan spēku, dziļumu un noturību balsij.
• Es dievinu būt uz skatuves. Stāstīt savu stāstu. Rast konekšenu ar auditoriju un skatīties acīs gan pirmajās rindās sēdošajiem, gan pārslīdēt pāri visai zēlei līdz pat pēdējām rindām. 
• Pirmie teikumi parasti ir visgrūtākie, bet tad kaut kas saslēdzas – liekas, ka runa iet autopilotā kā no tāda tele-prompta, un smadzenes paralēli domā par to, kā “Ai, neaizdarīju šo darbību, ko biju plānojusi. Nekas – izdarīšu to tajā citā runas brīdī.” Pagaidām neesmu sapratusi, vai tas ir labi, vai nē, bet ir sajūta, ka runas laikā it kā sevi vēroju no malas. 
• Runas emocionālās dinamikas izpaušanā man savilkās paralēles ar pēdējā laikā “Dramaturgu teātra” mēģinājumos piedzīvotajām atskārsmēm. Un tur ir daudz, daudz, ko strādāt. Un tas ir aizraujoši!